Digitālais klaidonis

Mēs dzīvojam, kamēr lidojam

Krēta — 2, Ierašanās

Hm, aizmirsu pateikt: vakariņām lidmašīnā nebija niknas nātrija glutamāta garšas, atšķirībā no amerikāņu lidojuma brokastīm. (Te gan jāpadomā, vai es nejaucu vakariņas ar brokastīm, bet šajos lidojumos pats velns kaklu nolauzīs.) Vienīgais, kas bija līdzīgs – kokakola, ko es saucu par šķidro ļaunumu, un darbā visus pie tā jau esmu pieradinājis. Tā arī saku: “Ielejiet man melnO ļaunumu!"”

Lidojām mēs neilgi – kādas trīs stundas, laikam. Jāsaka, ka ļaunais Andrjuha apsēdās manā vietā pie loga, un pacelšanās laikā baudīja Rīgas skatu, bet ierašanās laikā – Iraklijas skatu. Pēc tam es atklāju, ka mans Sony lasītājs, ko biju plānojis izmantot arī kā pleijeri, nelasa atmiņas karti. Neatlika nekas cits, kā pievērt acis, taču aizmigt tas nepalīdzēja – pārāk jau manai mugurai un kaklam nepatīk lidmašīnu sēdekļi. Tāpēc mēs ar Andrjuhu mazliet parunājām par studentu masveida pelnutrauku zagšanu kafejnīcās. Neatceros, kāpēc par to sākās runa, bet vienalga, bērni, tas nav labi – spert pelnutraukus, tā arī ziniet. Spert vispār nav labi, bet ko tieši – tas nav tik svarīgi.

Blakus man sēdēja pusaudze, tā nu viņa uzrāpās ar kājām uz sēdekļa, apsecās ar segu un gulēja ar laimīgu smaidu sejā. Viņa tā aizrāvās, ka vienreiz pa miegam līda pie manis apkampties. Pieļauju, ka iekārtojās ērtāk ar mani spilvena lomā. Bet nolaišanās laikā viņa pat nepamodās. Es jau, vispār, kad jaunas smukas meitenes man reālajā dzīvē uzbāžas, pat platoniskos nolūkos, neko pretī neiebilstu. Cita lieta – ja tas būtu tā, kā tajā reklāmā. No tā gan pasargiet.

 




 

Tātad, atlidojām mēs ap pulksten 5 rītā, vai pat pussešos. Andrjuha bija piesardzīgs – viņš neredzēja palmas. Visiem zināms, ka tropiskajā paradīzē jābūt palmām. Andrejs puisis vienkāršs – par Krētu iepriekš neko nebija uzzinājis. Taču Andrejs pēc domāšanas veida ir programmētājs un tāpēc loģisks: nav palmu – nav paradīzes. Kāds gan bija viņa atvieglojums, kad turpat lidostā mēs ieraudzījām iekāroto koku, lai gan tas vairāk atgādināja ananasu.

Jauna palma ar kuplām zaļām lapām stāv zālienā. Fonā gaiša ēka, kas apaugusi ar ziedošu rozā bugenvileju. Šī ir palma mūsu viesnīcas pagalmā, nevis lidostā; atšķirība tikai tā, ka tā bija podā

Kas attiecas uz citiem notikumiem, tad ālētāju-alkoholiķi, kā jau teicu, no lidmašīnas aizveda policisti, un vairāk nekas arī nenotika. Mūsu bagāža izbrauca mokoši ilgi, turklāt, kad parādījās, tā izvirda no bagāžas lifta uz transportiera lentas kā lava no vulkāna. Lidostā tautas nebija daudz; vācieši un angļi, spriežot pēc atsevišķām frāzēm - kopā ar mūsu reisu ieradās vēl kaut kāds buržuju reiss. No kurienes – neatceros.

Kad izgājām no lidostas, tūrisma firmas TEZ Tour pārstāve glītas meitenes dzeltenā krekliņā izskatā parādīja mums, kurp doties, lai iekāptu autobusā. Šoferim vajadzēja tikai pateikt atslēgas vārdu Hydramis, (Hidramis), un viņš jau zināja, kur mūs izlaist.

Autobusā izdalīja brošūriņas ar informāciju un reklāmu, kā arī kaut kādu vaučeru. To sagrāba Taņa, tāpēc es tā arī nesapratu, ko ar to iesākt. Droši vien viesnīcā reģistratūrā vajadzēja atdot. Drūmā tonī cita tūrisma firmas darbiniece ievadīja mūs lietas kursā. Kopumā -  ļoti gurdeni un nepārliecinoši, bet būtu dīvaini gaidīt no viņas mundrumu pulksten 5 rītā, jo īpaši tāpēc, ka pat tajā laikā salona termometrs rādīja 27 grādus. Man, kad neizguļos, ir traucēta termoregulācija – sviež te karstumā, te aukstumā – turklāt biežāk karstumā. Tāpēc es jau salonā sapratu, ka esmu nokļuvis tieši ellē uz pannas – šausmīgi karsti bija. Par laimi, vēlāk šis iespaids izklīda, un siltums pat sāka iepatikties. Bet tajā pirmajā mirklī mani pārņēma viegla panika. (Neesmu drošs par komatiem, tāpēc lai tās ir autorzīmes: vai esmu līdz tām izaudzis – lūk, jautājums).

Tātad, braucām mēs diezgan ilgi – kādu pusotru stundu. Pamazām sāka aust gaisma. No tumsas parādījās:  jūra ar kuģu uguntiņām, akmeņaini pauguri, kas līdzenumu ļaudīm pazīstami ar nosaukumu “kalni”, nīkulīgi krūmi un nesaprotama izskata barakas. Krētieši, pats par sevi saprotams, mani par šādu viņu mājokļu raksturojumu pa galvu nepaglaudītu, bet man nav ko melot: barakas ir un paliek barakas. Lūk, pārliecinieties paši.

Pamestas akmens mājas un drupas atrodas akmeņainas kalna nogāzes pakājē, kas apaugusi ar priedēm un sausu veģetāciju.Tā barakas arī izskatījās

Tiesa gan, uz visu šo baraku jumtiem saules bateriju melnie kvadrāti un resnās metāla muciņas zem tiem radīja gluži futūristisku skatu. Ņemot vērā nebūt ne mazo saules bateriju cenu (tūkstošiem un pat desmitiem tūkstošu $), Krētas mājeļi izrādījās ne tik vienkārši, kā sākumā šķita. Jebkurā gadījumā, visi šie akmeņainie pauguri, palmas un eksotiskās būves izdarīja savu: garastāvoklis kļuva visnotaļ rekreacionāls un atpūtniecisks, pat par karstumu aizmirsās. Jāsaka, ka visa ceļa garumā mēs redzējām lielisku saullēktu virs jūras, jo Krētas nacionālā maģistrāle stiepjas gar visu ziemeļu krastu, un līdz viesnīcai mēs tikām tieši pa to. Prātā pat ienāca doma, ka tūristus speciāli atved 5 rītā, lai viņu novārdzinātajos ķermeņos nogurušās smadzenes uzreiz pēc ierašanās uzsūktu sevī Krētas dabas skaistumu. Jebkurā gadījumā, vienā jaukā brīdī autobuss nedaudz nogriezās sāņus, nobrauca metrus 200, un izlaida mūs pie kādas ēkas. Lai gan tā bija celta klasiskajā barak-style, pēc izskata tā izraisīja vairāk pozitīvu emociju nekā parasti. Bet galvenais – virs ieejas lepni gozējās gaišzili burti Hydramis Palace.

Gribat zināt, kas notika tālāk? Palieciet ar mums, turpinājums sekos.